Naktī pēc Hoolihan’s mēs fiksi apskatījām Ho-Chunk cilts kazino.
Ja nu kāds nav lietas kursā, 1987. gadā ASV Augstākā tiesa lēma, ka indiāņi ir daļēji neatkarīgi no federālās valdības, un tāpēc var būvēt azartspēļu iestādes, uz kurām neattiecas štata likumi, kas šo lietu pamatīgi atvieglo. Skaidrs, ka krietnu daļu sagrābj ne-indiāņu darboņi-organizatori, taču reizēm bonusi tiek arī ierindas cilts locekļiem. Piemēram, kabazonu ciltī ir tikai 50 cilvēku – šie nu gan noteikti dzīvo kā nieres pa taukiem.
Kopumā oficiāli indiāņu cilšu ASV ir 562, no tām tikai puse ir pārdevušās baltajiem velniem un atļāvušas savā vārdā veidot azartspēļu biznesu. Navaho, piemēram, kuru skaits ir veseli trīssimt tūkstoši, pelnās tikai ar Dream Catcher’u izgatavošanu.
Dream Catcher, suvenīrs, kas īpaši izreklamēts pārdošanai baltajiem
Vispār indiāņi parasti dzīvo nevis slikti, bet ļoti slikti. Viņu zeme, kas nebūt nav tā labākā , viņiem būtībā pat nepieder – to pārvalda īpaši resori. Vairums dzīvo nabadzībā, cieš no alkoholisma un narkomānijas, un neredz dzīvei jēgu. Tie, kuriem ir nauda no azartspēļu biznesa, arī īpaši nepriecājas. Es viņu vietā arī nelīksmotu – tādu valsti pazaudējuši!
Tātad. Ho-Chunk, viņi arī Vinnebago – Viskonsinas un Ilinoisas pamatiedzīvotāji, ciltī ir apmēram seši tūkstoši cilvēku. Kazino viņiem nav viens vienīgais, bet mēs apmeklējām to, kas atrodas Barabū pilsētā, Dells reģionā. Interesanti, ka Ho-Chunk indiāņiem nav politkorektuma svētās govs – equal opportunity. Tas nozīmē vienādas iespējas visiem darba kandidātiem, kur ietilpst, respektīvi, slavenā trijotne: nēģeri, invalīdi un geji. Ho-Chunkiem ir pirmās šķiras cilvēki, tas ir, Ho-Chunk indiāņi, un ir visi pārējie. Neviens tam nepievērš uzmanību, un tas tiek uzskatīts it kā par kompensāciju par genocīdu. Vispār labāk es paklusēšu, citādi man, tāpat kā Lukjaņenko, var attīstīties neveselīgs ienaids pret Ameriku.
Pirms tam lielā kazino es nebiju bijis. Kopumā – tīri amizanti. Milzīgas dažādu veidu spēļu automātu rindas, pie tām pārsvarā sēž pensionāri. Bez maksas dala dzērienus ar ledu, pie kam visgaršīgākais no širpotreba, ko esmu mēģinājis ASV — nav vis mūžīgā, garlaicīgā soda, bet gan dzērveņu nektārs, lai arī ne pārāk dabīgs.
Spēļu automāti pieņem papīra dolārus, bet izdod dolāra izmēra taloniņus, kurus savukārt var atkal iebāzt automātā vai iemainīt pret naudu. Monētiņas un žetoni vairs nav modē – birstošu monētu skaņa skan no skaļruņiem. Turklāt pusei automātu ir ekrāni, pie kam briesmīgi seni CRT, no kuriem sāp acis. Tā ka sanāk kā anekdotē par viltotajām eglīšu mantiņām. Es, ja reiz izsviežu naudu vējā, labprātāk izvēlētos hārdkorīgos klasiskos automātus, lai process būtu classy.
Spēlēju es šādi: sākumā kārtīs vinnēju 5 dolārus, pēc tam nospēlēju tos un pat vēl vairāk “vienrocīgajos bandītos”. Pēc tam atkal kaut kā izgāju pa nullēm. Tad apsēdos blakus milzīgai tantei spēlēt kaut ko līdzīgu bejeweled. Nolēmu, ka apstāšos pie 20 bakšiem – it kā daudzi spēlējot līdz līdzīgai summai. Nospēlēju gandrīz visu, bija atlikuši burtiski daži dolāri. Un te pēkšņi kā bliež ar superspēli. Uz ekrāna parādījās divi juvelieri un piedāvāja man izvēlēties dārgakmeņus. Spaidīju uz labu laimi, noteikumus nezinot (un šķiet, ka to tur nemaz nav). Rezultātā automāts kā sāka zvanīt un skaitīt, un izdeva man 27 bakšus. Te nu es lielos priekos naudiņu sagrābu un laidos lapās. Bet māsa nospēlēja divdesmitnieku, tā ka kopumā kazino uz mūsu rēķina iedzīvojās – es jau tikai 7 dolārus vinnēju.
Slavenā spēle Bejeweled
Kopumā kazino – stulba nodarbošanās, bet varbūt reizēm arī ir vērts aiziet. Galvenais – zināt mēru. Bet man te nekas nedraud – man ir pārāk zinātniska domāšana, mūždien čukst: “Pats zini, varbūtības teorija spēlē par labu kazino”.